Pastāstīšu par pagājušās vasaras notikumiem, par kuriem ilgi nevarēju saņemties izstāstīt
— Nes mērci un maizi, mēs taču sarunājām. — Vēsma nepacietīgi uzsauca vīram, kurš vēl kavējās virtuvē. — Šašliks ir gatavs, tūlīt paliks sauss, laiks sēsties pie galda.
Vēsma uzmanīgi noņēma iesmus no karstā grila. Pelēki dūmi slinki cēlās augšup lēnā spirālē, sajaucoties ar reibinošiem aromātiem — tur bija gan svaigi plūkti, pikanti zaļumi, gan gaļas kraukšķīgā, brūnā garoziņa un gruzdošu bērza ogļu siltums. Viņa ievilka elpu un pasmaidīja; šis mirklis šķita kā pelnīta balva pēc garās darba nedēļas.
Uz masīvā koka galda zem vecās bumbieres jau bija sarindoti bļodiņas ar dārzeņu salātiem, siera izlase, glīti sapildītas glāzes un sveces — viss bija sagatavots, lai sarīkotu ideālas, romantiskas vakariņas divatā zem klajas debess. Bet tiklīdz Vēsma pagriezās pret māju, lai pasauktu vīru vēlreiz, aiz zemā koka žoga atskanēja negaidīti skaļa un skanīga balss:
— Te nu es esmu! Redzu, ka jums te lieli darbi iet vaļā. Ceru, ka bez ielūguma nepadzīsiet? Es burtiski atnācu uz smaržu, tā vilināja cauri visam dārzam!
Vēsma sastinga ar iesmiem rokās. Aiz žoga stāvēja aptuveni piecdesmit gadus veca sieviete. Viņai galvā bija nevērīga, nedaudz izirusi cope, mugurā raibs priekšauts, bet rokās — liels, pīts grozs, kas izskatījās jau gatavs piepildīšanai.
— Jūs… piedodiet, vai mēs esam pazīstami? — Vēsma mēģināja saglabāt pieklājību, lai gan sirdī jau jutās neērti.
— Ak, nieki, bērniņ! Es taču esmu jūsu kaimiņiene, Rima. Mana māja ir tepat aiz nākamā zemesgabala, pelēkais jumts. Vai tad jūs tiešām mani nepamanījāt, kad pagājušonedēļ ar tām lielajām mantu kastēm ievācāties? Es vēl pa logu māju.
Un pirms Vēsma paspēja izdomāt kādu pieklājīgu atteikumu vai paskaidrot, ka viņi vēlējās privātumu, vārtiņi skaļi iečīkstējās. Rima, nemaz nekautrējoties un negaidot aicinājumu, platiem soļiem iesoļoja teritorijā.
— Cik pie jums ir viss izmainījies, pat nepazīt! Bet tā smarža… ak, šašliks ir mans lielākais vājums. — viņa teju vai ar sajūsmas pilnu nopūtu noteica un, noliekot savu grozu zālē, mērķtiecīgi devās tieši uz klātā galda pusi.
Pārvākšanās uz Jūrmalu
Pārvākšanās uz šo kluso vasarnīcu rajonu Vēsmai un vīram nebija vienkārši dzīvesvietas maiņa vai vasaras izklaide. Tas bija rūpīgi plānots bēgšanas mēģinājums no pilsētas smacējošā asfalta. No mūžīgās kņadas, kaimiņu urbšanas trokšņiem un bezgalīgajām cilvēku straumēm. Viņi mēnešiem ilgi pārlūkoja sludinājumus, meklējot tieši šādu īpašumu — nostāk no galvenajiem ceļiem, kur varētu paslēpties no visas pasaules. Un beidzot viņi to atrada: nedaudz nolaistu mājiņu ar ābeļdārzu un vecu lapeni. Tas bija viņu personīgais paradīzes stūrītis.
— Šeit šķiet, ka pat pulksteņi iet lēnāk un laiks ir apstājies, — pirmajā vakarā nopūtās Vēsma, pie loga malkojot tēju un raugoties uz ziedošajiem ceriņiem. — Šī ir mūsu vienīgā iespēja beidzot padzīvot pa īstam, sev.
Pirmajās dienās kaimiņi šķita ideāli — nevienu neredzēja un nedzirdēja, neviens netrokšņoja, neviens nepīpēja pie žoga, lai dūmi nestieptos viņu dārzā. Tikai miers un putnu dziesmas. Tas viss turpinājās līdz brīdim, kad pie horizonta pirmo reizi parādījās Rima…
Ievākšanās dienas vakarā, kad viņi vēl bija nokrauti ar kastēm un pārguruši, viņa atnāca pie vārtiem ar siltu pīrāgu un smaidu. Taču tas nebija parasts kaimiņu smaids — tajā bija kaut kas pārlieku uzstājīgs un pētošs.
— Re, jaunie klāt! Es šeit dzīvoju jau gadus trīsdesmit, zinu katru krūmu un katru cilvēku. Ja rodas kādas problēmas vai vajag padomu — uzreiz skrieniet pie manis. Šis ir ķiršu pīrāgs, mans firmas ēdiens, visi kaimiņi to slavē.
Vēsma un vīrs pieklājīgi pateicās un, baidīdamies jau pašā sākumā radīt sliktas attiecības, tiešām tajā vakarā iegriezās pie viņas uz tēju. Vakars pagāja negaidīti interesanti, lai gan nedaudz nogurdinoši. Rima runāja bez apstājas — viņa pļāpāja par visu, deva „pārbaudītus” padomus burkānu sēšanā mēness fāzēs un lielījās, kā reiz viena pati ar slotu izdzinusi lapsu no dārza.
— Jautra tante, varbūt noderēs kāds padoms, — Rims klusi pačukstēja sievai, kad viņi beidzot atgriezās savās mājās.
Cik ļoti rūgti viņš toreiz kļūdījās.
Neaicinātā viešņa
Sākumā Rimas vizītes šķita pieņemamas un pat nedaudz noderīgas. Viņa mēdza atnest svaigas meža ogas, palīdzēja Vēsmai pareizi pārstādīt avenes un izstāstīja, kurā ciematā ir labākais veikals. Taču, jo vairāk laika pagāja un jo mājīgāk viņi iekārtojās, jo biežāk un skaļāk sāka čīkstēt dārza vārtiņi. Rima sāka nākt bez jebkāda brīdinājuma vai iepriekšēja zvana. Viņa varēja pēkšņi parādīties pie terases durvīm sestdienas rītā septiņos, paziņojot, ka ieskrējusi tikai “uz minūtīti”.
Viņa uzskatīja par pilnīgi normālu atvērt viņu ledusskapi, lai atrastu “kādu dilli vai lociņu”, ko pati aizmirsusi izaudzēt. Dažreiz viņa vienkārši apsēdās uz viņu soliņa un stundām ilgi komentēja katru viņu kustību dārzā.
— Ko tu atkal tos tomātus tik bieži laisti? Tu viņus nopūdēsi. — viņa sauca pāri žogam, kad Vēsma vēlējās mierīgi pastrādāt. — Tev tur ir pārāk skāba augsne, tajā stūrī nekad nekas nav audzis un neaugs.
— Varbūt kaut reizi mēs varētu pabūt klusumā, bez viņas ēnas? — Vēsma čukstēja vīram vakaros. — Es vairs nejūtos kā savās mājās. Es jūtos kā īrniece kādā komunālajā dzīvoklī, kur visam seko līdzi stingra dežurante.
Bet viss galīgi un neatgriezeniski nogāja greizi Vēsmas mātes jubilejā. Tā solījās būt brīnišķīga, saulaina diena. Atbrauca mamma, ieradās jaunākā māsa ar vīru un mazais brāļadēls. Vēsma jau no agra rīta bija virtuvē — cepa daudzstāvu kūku, grieza smalkus salātus. Rims dārzā kāra krāsainas gaismas virtenes un gatavoja vietu ugunskuram. Pat kaimiņu suņi todien šķita neparasti klusi. Viss bija vienkārši ideāli. Līdz brīdim, kad pašā svētku kulminācijā, kad visi sēdēja ap kūku un brāļadēls ar lielu aizrautību pūta svecītes, dārzā pēkšņi atskanēja visiem jau pazīstamā, spalga balss:
— Nu gan jums te jautri iet. Bet kāpēc es, jūsu tuvākā kaimiņiene, nemaz neesmu viesu sarakstā? Apvainojušies vai?
Vēsma sajuta, kā mugura nosalst. Rima stāvēja tieši pie grila, tērpusies savā “izejamā” kleitā un rokās turot milzīgu plastmasas trauku.
— Atnesu savu slaveno medus kūku, lai bērnam ir ko nogaršot. — viņa mundri paziņoja un, negaidot atbildi, sāka spraugties pie galda. — Nu, kur man te ir kāda brīva vieta, pabīdiet to vāzi nost.
Viesi samulsuši un neizpratnē saskatījās. Vēsmas mamma, kura bija pieradusi pie pilsētas etiķetes, uzmanīgi piekārtoja galdautu un klusēja, bet mazais bērns izbijies piespiedās tēvam pie sāna, ieraugot svešo, skaļo sievieti.
— Rimas kundze, piedodiet, bet mums šodien ir slēgts ģimenes pasākums, — Vēsma mēģināja ieturēt stingru toni, taču Rimma pat nedomāja atkāpties.
— Ko jūs runājat. Es taču esmu savējā, mēs te kaimiņos dzīvojam. Mēs ar Vēsmu esam gandrīz kā labākās draudzenes, katru dienu runājamies. Vai ne tā, mīļā?
— Rima, lūdzu, — mēģināja iejaukties mājas saimniece, balss saitēm saspringstot, — šī diena tiešām ir domāta tikai pašiem tuvākajiem radiniekiem…
— Un kas tad es esmu, ja ne tuva? Esmu pirmais cilvēks, kas jums palīdzēja. Dzīvoju burtiski rokas stiepiena attālumā. Nu gan jums ir dīvaina attieksme. Es, starp citu, jūs vienmēr esmu cienājusi ar saviem labumiem. — Rimma jau sāka runāt aizvainotā, aizskartā tonī.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
